Joomla ServiceBest Web HostingWeb Hosting

Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018

Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs

CICERONA BALVAI – 20 UN ∞

Latvijas simtgades reizē pienācis arī jubilejas gads Cicerona balvai – to pasniedzam 20. reizi. Kā Cicerons sacīja: “Katram savs laiks”, un šī gadskārta balvai varētu būt arī pēdējā šajā ciklā, kad to izsludinām.
Ideja par balvu dzima LU docentam, Dr. art. Mozeram, un visus šos gadus Miervaldis Mozers ir izturējis Cicerona balvas tālāko virzīšanu. Viņš ir bijis tās galvenais motors, arī apbalvojuma stratēģijas attīstītājs. Sākumā to piešķīra par mērķtiecīgu veikumu žurnālistikā, par nozīmīgu devumu politikā starptautiskā, valsts un pašvaldību līmenī, par sabiedrisko attiecību reklāmas veiksmīgu kampaņu. Vēlāk izveidojās citas balvas pasniegšanas tendences – par aktuālāko devumu izglītībā, zinātnē, kultūrā un žurnālistikā.
Balvu dibināja 1999.gadā, finanšu krīzes laikā, Baltijas bankas sabrukuma fonā, kad Šķēles valdība pieņēma nepopulārus lēmumus, kad notika nelikumīga privatizācija, savtīgi mēģinājumi sagrābt īpašumus, neveiksmīgi varianti veikt administratīvi teritoriālo reformu, kad gaišie “trešās atmodas” ideāli likās pagaisuši. Arvien vairāk izpaudās politisko darbinieku cinisms, sabiedrības viedokļa ignorēšana.
Taču tieši tolaik arī sākās ceļš uz Eiropas Savienību, par valsts prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga. Un šajā situācijā LU pārstāvji Miervaldis Mozers un Ābrams Kleckins uzrunāja mani, tolaik Latvijas ZA prezidentu, lai sarežģītu problēmu risināšanai piesaistītu arī ZA, Latvijas intelektuālos spēkus, lai kaut nedaudz normalizētu mūsu valsts politiku, darītu to demokrātiskāku un eiropeiskāku.
Balvas nosaukums tika izvēlēts ne šauri nacionāli, bet piesaistot pasaulē pazīstamus vārdus – Ciceronu un “antibalvai” Mērfiju. Cicerona vārds deva saistību ar seno Romu, Rietumeiropas civilizācijas un tiesību kultūras šūpuli.   Pusleģendārā inženiera Mērfija vārds savukārt saistījās ar Ameriku, tās novatorisko, mūsdienīgo un kritisko mentalitāti. Cicerona personībā arī savijas skepticisms, tomēr ar sekošanu morālajam pienākumam, sabiedrības labumam – te vienojas sengrieķu ideālisms ar romiešu pragmatismu. Cicerons itin kā bija “pēdējais grieķis” tolaik brūkošajā Romas republikā, un šī īpatnība varētu būt savā ziņā demokrātijas rādītājs, lai gan kompromisos samudžinājies Cicerons bija lemts bojāejai, un tā bija traģiska – viņam nocirta galvu un labo roku un rādīja to gavilējošam pūlim…
Ar Ciceronu žūrija ir vēlējusies rādīt, kādas personības, kādas institūcijas, kādi veikumi būtu sabiedrības atzinības vērti, sabiedrību saliedējoši, uz labāku nākotni virzoši, stabilitāti, noturību garantējoši.
Man ir bijis gods visus šos gadus vadīt Cicerona balvas žūrijas komisiju, un, ja nu šī patiešām būtu izskanošā piešķiršanas reize, tad gribas uzsvērt dažus varbūt mazāk pamanītos un citus vēl neuzsvērtos momentus.
Šogad Cicerona žūrija, kura, kā pieņemts, ieklausās aptaujā arī ar iepriekšējos gados  šo balvu guvušajiem, lēma par laureātiem politikā, izglītībā un zinātnē un kultūrā. Lai gan šis ir Latvijas Republikas simtgades gads, tomēr no Latvijas politiķiem neiebalsojām nevienu (atgādināšu, ka V.Vīķe-Freiberga, Guntis Ulmanis, Karina Pētersone un vēl daži šo balvu ir saņēmuši agrāk).
Vēlējāmies demonstrēt mūsu valsts vienotību ar Eiropas Savienību, veicināt vienotas Eiropas tālākpastāvēšanu un mūsu sadarbību ar galvenajām Eiropas valstīm. Tādēļ balva šogad piešķirta Francijas prezidentam Emanuelam Makronam par ES stiprināšanu. Izglītībā un zinātnē balva piešķirta LU rektoram Indriķim Muižniekam, labam zinātniekam, kas darbojies augu fizioloģijas un mikrobioloģijas nozarē, pētot purīnu un pirimidīnu metabolisma paralēlos ceļus augsnes mikrobioloģijā un arī dažu imūnmodulatoru sintēzi. Taču viņa galvenais virziens ir bijis saistīts ar kolektīvu vadīšanu. Vispirms Muižnieks ir Bioloģijas fakultātes dekāns, tad LU prorektors zinātņu jautājumos (15 gadus, 2000 g. -2015 g.) kopā ar Ivaru Lāci un Mārci Auziņu, bet kopš 2015. gada – LU rektors, rektors, kurš vadīs mūsu galveno universitāti, pirmo nacionālo universitāti arī tās 100-tajā gadā, kas apritēs nākamgad, 2019.gadā, un ko var vērtēt kā nozīmīgāko notikumu Latvijas vēsturē tūdaļ pēc Latvijas valsts iedibināšanas. Indriķis Muižnieks, manuprāt, ir tolerants, darbīgs, ierosmēm bagāts rektors, mazāk teorētiķis, vairāk praktiķis. Tādēļ arī viņam piešķiram Cicerona balvu par lielo Torņkalna attīstības projektu, no kura ir jau īstenota jaunā Dabaszinātņu fakultātes ēka un pašreiz tiek pilnveidota ēka bijušajā teritorijā. Taisnību sakot, LU simboliski paliks labajā krastā ar seno tradicionālo ēku Raiņa bulvārī, ar bibliotēku Kalpaka bulvārī, ar Cietvielu fizikas institūtu pie Salu tilta, bet pamatēkas trijās kārtās tiks uz priekšu celtas Pārdaugavā, netālu no Nacionālās bibliotēkas. Te, protams, būtu jāmin arī RTU ēku kompleksa uzcelšanu Ķīpsalā, RSU kompleksu Dzirciema ielā un Anniņmuižā.  Var daudz stāstīt par visu šo universitāšu sasniegumiem, kas varbūt kopā dos pamatu īsti studentiskākai gaisotnei Pārdaugavā, nevis Daugavas labajā krastā.
Pirms dažiem gadiem Cicerona balvu saņēma LU iepriekšējais rektors Mārcis Auziņš, arī RTU rektori Leonīds Ribickis un Ivars Knēts ir bijuši ciceroni, taču negribētos apvienot visas Latvijas universitātes vienā Latvijas megauniversitātē, kā to iecerējušas dažas no vēlēšanās uzvarējušām politiskajām partijām – tā būtu liela kļūda. Taču reforma būtu vajadzīga, to rūpīgi izdiskutējot, un saglabājot vismaz 6 valsts universitātes – gan Rīgā, gan Jelgavā, Daugavpilī un Liepājā, taču lielu uzmanību pievēršot dabaszinātņu speciālistu, inženierzinātnieku un enerģētikas speciālistu sagatavošanai, kuras nav bijušas un vēl nav kļuvušas īpaši populāras jaunatnē.
Tādēl arī žūrija nolēma piešķirt Cicerona goda nosaukumu RTU Inženierzinātņu vidusskolai par devumu nākamo inženieru iepriekš sagatavošanā. Šī vidusskola ir dibināta tikai 2015.gadā un jau 2016.gadā tā guvusi “Mazo Pūci”, pirmo vietu Ata Kronvalda fonda mazo skolu reitingā, balstoties uz skolnieku rezultātiem mācību priekšmetu olimpiādēs, konkursos, bet šogad iemantojusi arī Draudzīgā aicinājuma balvu. Tā velta uzmanību ar inženierzinātnēm saistītu priekšmetu apguvei un praktiskai pētniecībai; mācības notiek ne tikai klasēs, bet arī RTU auditorijās un pētniecības laboratorijās, sākot ar 9.klasi. Negribētu salīdzināt ar Rīgas 1.Valsts ģimnāziju vai 2.Valsts ģimnāziju vai Āgenskalna ģimnāziju, kas, iespējams, ir impresīvākas starptautiskajā līmenī, panākumiem bagātākas, taču iedīgļus un garantijas RTU līmeņa celšanā šī vidusskola jau dod, novēlēsim tai veiksmes arī turpmāk.
Un trešā uzvarētājnominācija zinātnes jomā tiek piešķirta žurnālam “Enerģija un pasaule” par enerģētikas problēmu daudzpusīgu iztirzāšanu. Tas ir pavisam izcils žurnāls, kurš iznāk kopš 2000.gada, jau ir izdoti 112 numuri. Īpašu vērību piešķiram žurnāla specizdevumam, kas iznāca 2018.gada maijā kā veltījums IV Pasaules Latviešu zinātnieku kongresam angļu un latviešu valodās, kur galvenā redaktora funkcijas bija uzņēmies LZA prezidents Ojārs Spārītis, zinātnisko kvalitāti nodrošināja zinātniskais redaktors LZA goda loceklis Namejs Zeltiņš un darba grupa ar akadēmiķēm Raitu Karnīti, Viju Klušu, Baibu Rivžu un vēl Jāni Spīguli, arī mūsu goda mecenāts Āris Žīgurs, un, protams, arī mūsu goda mecenāts Juris Savickis, kas ir žurnāla padomes priekšsēdētājs jau ilgus gadus, finansē žurnālu un aktīvi līdzdarbojas tā satura veidošanā. Bet, saprotams, atzīmējam ne tikai šī žurnāla specizdevumu, bet žurnālu kopumā, kas saturā ir ļoti interesants, kura redakcijas padomē darbojas zinātnieki ne tikai no Latvijas, bet arī Igaunijas ZA prezidents Tarmo Soomere, Lietuvas, Krievijas, Vācijas, ASV ievērojami zinātnieki un RTU rektors Leonīds Ribickis. Īpaši atzīmēt gribētos ilggadīgo SIA “Enerģija un pasaule” valdes priekšsēdētāju Edīti Kalniņu, galveno redaktori Andželu Šuvajevu un mūsu nenogurstošo žurnālisti Zaigu Kiperi. Pats esmu žurnāla redakcijas padomes loceklis kopš 2003. gada, kur esmu uzskatījis par godu darboties. Protams, šo apbalvojumu gan būtu pelnījis arī vecākais Latvijā iznākošais populārzinātniskais žurnāls “Zvaigžņotā debess”, kurš šogad pieredz jau savu 70. gadskārtu, taču enerģētiku šoreiz stādījām augstāk par astronomiju un kosmonautiku.
Bez šīm trim nominācijām augstākajā izglītībā un zinātnē žūrija uzskatīja par nepieciešamu piešķirt apbalvojumus arī kultūrā, kura pašreiz pārstāv Latviju starptautiski ar vislielākajiem panākumiem. Šajā jomā kā pirmo vēlētos nosaukt Imantu Lancmani, LZA goda locekli, kuram Cicerona balva piešķirta par nezūdamu ieguldījumu Rundāles pils atjaunošanā. Imants Lancmanis ir dižens mākslinieks, mākslas vēsturnieks, arī domātājs ar ļoti dziļu redzējumu un daudzu kultūru un gadsimtu kopā savedējs, latvietis, eiropietis un pasaules cilvēks. Viņš ir Rundāles pils muzeja direktors  kopš 1976. gada, kas šo pili ar visu anturāžu – rožu dārzu, parku padarījis vēl diženāku un skaistāku, nekā tie bijuši hercogu Bīronu mūža laikā. Par savu mūžu Lancmanis ir sacījis: “Esmu tas tips, kurš dzīvo nedefinētā, nenoteiktā laikā, kurš pa to nemitīgi klīst. Es nepārtraukti pārvietojos. Es pārdzīvoju vairākus laikus vienlaicīgi un no tiem izklūpu ārā tīri apstulbis, iekrītu šajā realitātē, lai dotos atkal kādā citā”. “Man piemīt rekonstruēšanas, atdzīvināšanas bauda, laiks nav neizbēgams. Ne tikai tukšā vietā radīt, bet atdzīvināt to, kā vairs nav. Rundālē es gribu parādīt, ka tā nav sliktāka kā Bīrona laikos”. Lancmanis ir Baltijas Vēstures komisijas Getingenē loceklis, Latvijas muižu, piļu un muzeju fonda prezidents, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis un Feliksa balvas, kā arī neskaitāmu citu Eiropas balvu laureāts.  Atceros ar baudu, kā viņš profesoru Feliksu Ungeru sveica Rundālē, rādot šo Rastrelli patiesi simbolisko celtni visā tās krāšņumā. Tagad, kad viņš daļēji aiziet no Rundāles muzeja vadīšanas, rau, viņš var atgriezties Cicerona laikos, senās Romas laikos pavisam organiski.
Ne mazāk vērtējama, tikai citā aspektā, ir slavenās dzejnieces, publicistes, romānistes un svarīgu operu libretistes Māras Zālītes, arī LZA goda locekles, nozīmība Latvijas un pasaules latviešu kultūrā. Tā ir atgriešanās Latvijā (Māra ir dzimusi izsūtījumā Sibīrijā), ieaugšana Latvijā un latviešu patriotismā un ļoti rosīgā sabiedriskā un publicistiskā darbībā, par kuru pati Māra izsakās: “Jā, no mūsu valsts varētu daudz ko vēlēties. Nav tā mums nekāda ideālā. Bet parādiet tad vienu ideālu valsti! …Bet mums ir sava valsts! Mēs to zaudējām, tomēr spējām saglabāt valsts ideju un tēlu. Mēs spējām valsti atjaunot, un tagad mums tā ir. Nu nesvini simtgadi, ja negribi. Bet neliec ceļā sprunguļus tiem, kuri grib svinēt. Kuri priecājas par savu valsti. Kuri mīl un grib, lai tā tiešām kļūtu tāda, par kādu ir sapņots”.
Domāju, ka Māra, protams, labāk stāsta pati – par savu “Autortiesību bezgalības balvu 2017”, par darbu Valsts Valodas komisijā, Triju Zvaigžņu ordeņa domē, par saņemtajām balvām Latvijā un ārzemēs, par tulkojumiem, romāniem, lugām, dzejoļu krājumiem, visi pieminēs libretus, īpaši neaizmirstamai rokoperai “Lāčplēsis”. Bet Cicerona balvu viņa šodien saņems tieši par Latvijas sabiedrības iedvesmojumu dzejā un publicistikā, rokoperu libretos.
Un beidzot, Cicerona balvu par komunikācijas daudzveidību un dziļumu piešķiram raidījumam Kultūras rondo, Latvijas radio 1, kas, mūsuprāt, ir kvalitatīvākais un daudzpusīgākais radio raidījums par kultūras procesiem Latvijā un arī pasaulē. Man personiski patīk klausīties to arī tūdaļ pēc pusnakts, dzirdēt, ko runā par notikumiem, kurus vairs nepagūstu apiet un noskatīties klātienē, bet ar Ingvildas Strautmanes, Zigfrīda Muktupāvela, Laimas Slavas, Rūtas Rikšes u.c. starpniecību iegūstu izsmeļošu informāciju. Paldies viņiem par šo saiti ar kultūras pasauli.
Mērfija balvu šobrīd Latvijas simtgades reizē nepiešķiram, lai gan acīs durošu nomināciju bija pāri desmit. Vēlamies, lai Latvija būtībā tomēr ir Cicerona valsts (arī iekšējo kompromisu ziņā), bet nav Mērfiju kompāniju valsts, kaut arī daudzā ziņā kļūdas ir brēcošas, taču kopējā gaisotne Latvijā tomēr ir gaiša, uz nākotni vērsta un sabiedrību iedrošinoša, labāka, nekā mēs to savā kriticismā knābājam. Nesagādāsim latviešu tautai vilšanos šajā sarežģītajā un samudžinātajā jubilejas simtgades laikā!

ieteikt draugam

Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in Delicious Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in Digg Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in FaceBook Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in Google Bookmarks Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in Stumbleupon Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in Technorati Submit Jānis Stradiņš, Cicerona balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Runa 2018 in Twitter